Dzimis 1932. gadā Tukumā krāšņu un kamīnu podnieka Nikolaja Andrejeva ģimenē.[2] Mācījās Tukuma pamatskolā. Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā kopā ar māti devās bēgļu gaitās uz Vācijas okupēto Sudetu apgabalu, bet pēc kara beigām atgriezās Tukumā.[3] Mācījās Tukuma 1. vidusskolā (1948—1952), ko absolvēja ar sudraba medaļu.
No 1953. līdz 1959. gadam studēja medicīnuRīgas Medicīnas institūtā (RMI) un sāka strādāt Paula Stradiņa Republikāniskās klīniskās slimnīcas (RKS) Torakālās ķirurģijas nodaļā. Pēc sešu mēnešu kursiem Maskavas Centrālajā ārstu kvalifikācijas institūtā strādāja RKS Anestezioloģijas un reanimatoloģijas nodaļā (1960—1962), papildinājās anestezioloģijā un intensīvajā terapijā Ļeņingradā un Kijivā. 1964. gadā aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta grādu par "Bemegrida pielietojumu anestezioloģijā un neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā", 1966. gadā kļuva par Latvijas Anesteziologu biedrības pirmo priekšsēdētāju, 1972. gadā ieguva medicīnas zinātņu doktora grādu ar disertāciju "Oriģinālas narkozes un plaušu mākslīgās ventilācijas sejas maskas izveide" un tika ievēlēts par RMI profesoru. 1974. gadā Andrejevu iecēla par jaundibinātās RMI Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedras vadītāju.[4] 1991. gadā viņam nostrifikācijas kārtībā piešķīra habilitētā doktora (dr. habil. med.) grādu.
1993. gadā G. Andrejevs bija starp "Latvijas Ceļa" dibinātājiem un no tā saraksta viņu ievēlēja5. Saeimā. Pēc Saeimas vēlēšanām viņš saglabāja ārlietu ministra amatu, turpinot darboties arī Valda Birkava valdībā. 1994. gada jūnijā G. Andrejevs atzina savu sadarbību ar Valsts drošības komiteju (20 gadus pirms VDK kartotēkas publicēšanas)[5] un atkāpās no ārlietu ministra amata.
Georgs Andrejevs kā Eiropas parlamenta deputāts
Pēc atgriešanās ārsta un mācībspēka darbā 1995. gadā G. Andrejevs saņēma piedāvājumu kļūt par Latvijas vēstnieku Kanādā. Pēc sūtņa kadences beigām 1998. gadā viņš kļuva par Latvijas pastāvīgo pārstāvi Eiropas Padomē (1998—2004). 2004. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās G. Andrejevu ievēlēja par Eiropas Parlamenta deputātu.
2008. gada novembrī viņš izstājās no partijas LPP/LC, paziņojot, ka gatavojas beigt savas politiķa gaitas līdz ar termiņa beigām Eiropas parlamentā 2009. gadā. Tomēr 2009. gada martā paziņoja, ka būs partijas "Sabiedrība citai politikai" vēlēšanu kandidāts 2009. gada Eiropas parlamenta vēlēšanās, neiestājoties pašā partijā.[6] Pašās vēlēšanās neguva pietiekošu vēlētāju atbalstu, lai tiktu ievēlēts. 2010. gadā G. Andrejevs piedalījās politiskās organizācijas "Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām" dibināšanā.
1995. gadā G. Andrejevu ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli un par AK Anesteziologu karaliskās koledžas biedru, 1996. gadā par Eiropas Anesteziologu Akadēmijas biedru un 1997. gadā par Vācu Anesteziologu biedrības biedru.[8]
Literatūra
Tālavs Jundzis. 4. maijs: Rakstu, atmin̦u un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Fonds "Latvijas Vēsture", 2000.
Georgs Andrejevs. Man dāvātais laiks. Rīga: Zvaigzne ABC, 2018.—1216 lpp. (memuāri)
Atsauces
↑«www.gramata21». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 7. novembrī. Skatīts: 2013. gada 18. aprīlī.
Tukums, Latvija