| ||||||||||||||
|
Nikolajs Loskis (krievu: Николай Онуфриевич Лосский, angļu: Nikolai Lossky; 1870. gada 6. decembrī [v.s. 24. novembrī], miris 1965. gada 24. janvārī) bija Latvijas krievu izcelsmes filosofs, kurš lielu daļu no savas radošās darbības pavadījis ārzemēs. Vēstures un filosofijas fakultātes profesors Sanktpēterburgas Universitātē. Lasījis lekcijas filosofijā Eiropas un ASV universitātēs. Grāmatas "Krievu filozofijas vēsture" autors. Pats Loskis savu mācību sauca par "konkrēto organisko ideālismu".
1870. gada 24. novembrī dzimis mežsarga Onufrija un viņa sievas Adelaidas 15 bērnu ģimenē Krāslavā, bērnību pavadījis Dagdā. No 1881. gada mācījies Vitebskas ģimnāzijā, dzīvojis pansionātā, iestājies nelegālā skolēnu pulciņā, bet 1887. gadā izslēgts no ģimnāzijas par "sociālisma un anisma propagandu" bez tiesībām iestāties citās mācību iestādēs. 1887. gadā dzīvojis Cīrihē, 1888. gadā iestājies filosofijas fakultātē Berlīnes Universitātē.
1889. gada sākumā aizbraucis uz Alžīriju ar nolūku turpināt mācības, bet naudas trūkuma dēļ pusgadu dienējis Francijas ārzemnieku leģionā, atbrīvots pirms termiņa veselības problēmu dēļ. 1889. gada decembrī aizbraucis uz Pēterburgu, kur iestājies pusgadu ilgos grāmatvežu kursos, bet 1890. gadā viņam izdevies iestāties ģimnāzijas 8. klasē un to pabeigt. No 1891. gada ar Literatūras biedrības stipendiju, vēlāk ar Imperatora stipendiju studējis dabaszinātnes Pēterburgas Universitātes fizikas un matemātikas fakultātē, no 1894. gada vēstures un filoloģijas fakultātē. 1896.-1898. gadā bija brīvklausītājs šīs fakultātes filosofijas katedrā, kur nodibinājis filosofijas pulciņu. 1898. gadā beidzis universitāti un filosofijas katedrā sācis gatavoties mācībspēka darbam. 1900. gadā nolasījis parauglekciju un kļuvis par privātdocentu. Lasījis lekciju kursu "Gribas un sajūtu psiholoģija" un gatavojis maģistra disertāciju. 1901. un 1902. gadā bijis zinātniskā komandējumā Strasbūras, Leipcigas un Ženēvas universitātēs. 1902. gadā salaulājies ar Ludmilu Stojuņinu. 1902.-1903. gadā lasījis lekcijas par "Filosofijas psiholoģiju" Pēterburgas Universitātē, 1903. gadā bijis komandējumā Getingenes Universitātē un aizstāvējis maģistra disertāciju Pēterburgā. Eiropā N. Loskis kļuva pazīstams ar savu grāmatu "Intuitīvisma pamatojums", kas tulkota vācu un angļu valodā. 1907. gadā aizstāvēja doktora disertāciju Maskavas Universitātē.
No 1909. līdz 1921. gadam Vēstures un filosofijas fakultātes lektors, vēlāk profesors Pēterburgas Universitātē. Vadījis seminārus par zināšanu teoriju Pēterburgas Universitātē un Augstākajos sieviešu kursos. 1912. gadā lasījis lekcijas arī Psihoneiroloģijas institūtā. 1916. gadā ieguvis ordinētā profesora nosaukumu. 1920. gadā Tautas universitātē lasījis kursu "Ievads filosofijā".
1921. gadā atlaists no darba universitātē sakarā ar "Dieva trīsvienības dogmas aizstāvēšanu" 1922. gada augustā apcietināts sakarā ar "nepiekrišanu KPFSR varas ideoloģijai" un novembrī pēc padomju valdības pavēles izsūtīts no Krievijas. Pēc Čehoslovākijas prezidenta Tomāša Masarika personīga uzaicinājuma pārcēlies uz dzīvi Prāgā. No 1922. līdz 1929. gadam lasījis lekcijas filosofijā Prāgas Krievu universitātē un Krievu pedagoģiskajā institūtā. 1925.-1933. gadā lasījis lekcijas Neapolē, Varšavā, Parīzē, Belgradā, Šveices universitātēs, Oksfordā, Sofijā, Čikāgā, Stenforda Universitātē. 1936. gadā lasīja lekcijas Brno Universitātē un Kārļa Universitātē Prāgā un Berlīnē.
1942.-1945. gadā profesors Jana Amosa Komenska Universitātē Bratislavā. 1945. gadā pārcēlās uz Parīzi,lasīja lekcijas reliģiski folosofiskajā akadēmijā. 1946. gadā pārcēlās uz dzīvi pie dēla Andreja ASV, kur lasīja lekcijas Svētā Vladimira garīgajā akadēmijā Ņujorkā. 1951. gadā Ņujorkā tika izdota N. Loska grāmata "Krievu filozofijas vēsture", kas padarīja viņu plašāk pazīstamu. 1951. gadā ieguvis ASV pilsonību.
1961. gadā pēc dēla nāves pārcēlies uz Franciju, pēdējos dzīves gadus pavadījis aprūpes centrā. 1965. gada 24. janvārī mira un tika apglabāts Senženevjēvas de Buā kapsētā netālu no Parīzes.
|