Firns (no senaugšvācu: firni — ‘pērnais, vecais’) ir blīvi sagulējies, graudains un daļēji pārkristalizējies, parasti vairākgadīgs, sniegs. Parasti tā ir pārejas stadija starp sniegu un ledāju ledu. Šādas sniega masas blīvums parasti ir starp 0,45 un 0,8 g/cm³.

Firna veidošanās

Firns parasti veidojas vietās, kur sniegs gada laikā nepaspēj nokust: kalnos virs sniega līnijas un polārajos apgabalos. Izšķir sekojošus firna paveidus:

Infiltrācijas firns. Veidojas situācijās, kad sniega masa piesātinās ar kušanas ūdeņiem, sniegs saplok, sablīvējas un sasalst.
Regelācijas firns. Veidojas nullei tuvās temperatūrās, kad kušanas ūdeņi sniegu neaizlej, bet kūst tikai mazākie sniega graudiņi, ļaujot augt lielākajiem.
Rekristalizācijas firns. Veidojas pastāvīgās negatīvās temperatūrās, kad sniegs sablīvējas augšējo slāņu spiediena rezultātā, daļa sniega kristālu sabrūk un saaug ar blakus esošajiem.

Uzbūve un biezums

Dažādos apstākļos veidotam firnam un ledum ir atšķirīga kristāliskā struktūra, orientācija un graudu izmērs, atšķiras poru un gaisa burbuļu saturs un forma. Tā kā pastāvīgi aukstos apstākļos firns veidojas vislēnāk, firna un sniega slāņa biezums var sasniegt 100 m (Vostokas stacijā Antarktīdā 130 m). Infiltrācijas firna slāņa biezums, kāds parasti veidojas uz kalnu ledājiem, nepārsniedz 20-30 m.

Literatūra

Гляциологический словарь / Под ред. В. М. Котлякова. — Л.: Гидрометеоиздат, 1984. — 527 с.
Шумский П. Н. Основы структурного ледоведения. Петрография пресного льда как метод гляциологического исследования. — М.: Изд. АН СССР, 1955. — 492 с.