Dabrelis (latīniski: senior terrae Dabrelis, miris 1211. gadā) bija Turaidas līvu zemes Gaujas kreisā krasta ("Dabreļa daļas") vecākais, kas piedalījās krusta karos Līvzemē un Igaunijā (1206-1211).

Vārda izcelsme

Vārds Dabrelis, pēc valodnieku atzinuma, skaidrojams kā baltu izcelsmes personvārds no “dabrs”, ar nozīmi “labs”, “drosmīgs” (Mīlenbahs, Endzelīns, Blese).

Dzīvesgājums

• 1206. gadā sekmīgi aizstāvēja savu pili pret krustnešu un zemgaļu uzbrukumu.
• 1207. gadā Gaujas līvu zemes tika sadalītas starp Livonijas bīskapu Albertu, kas ieguva Turaidu un Metsepoli un Zobenbrāļu ordeni, kas ieguva Gaujas kreiso krastu, tai skaitā Dabreļa zemi. Darbrelis kļuva par ordeņa vasali un paturēja savu zemi kā vasaļa lēni, bet viņam bija jāpiedalās ordeņa karagājienos ar savu karadraudzi.
• 1211. gadā kopā ar līvu vecākajiem Kaupo, Ninnu un Satekles letgaļu vecāko Rūsiņu piedalījās karagājienā uz igauņu Sontaganas novadu.
• 1211. gadā mira sērgas laikā, kas piemeklēja līvu un igauņu zemes.

Dabreļa parvaldītā teritorija

Dabreļa daļa ir tās Turaidas zemes, kas atradās Gaujas kreisajā krastā. Dabreļa pils atradusies t.s. Lībju kalnā, kas ir pilskalns ar 75x90 m lielu laukumu un 8 m augstu valni (Ernests Brastiņš, 1930). Pilskalnu vēl 1442. gadā dēvēja par Līvu jeb Lībju kalnu (Lieffse bergk, mons Liffen), kas atrodas Siguldā pie Vējupītes gravas. Dabreļa pils Satesele ir šajā teritorijā vienīgais vēlā dzelzs laikmeta pilskalns, no kura tikai 1,5 km attālumā ordenis uzcēla Siguldas pili. Satesele viduslaikos kļuva par centru draudzei, kas bez Siguldas apkārtnes ietvēra arī Allažus un Vangažus, kur arī konstatējami 12./13.gs. atradumi (Busch, 1862; Tõnisson, 1974).

Dokumenti

Indriķa hronika par Dabreli

1206. gads: "Pēc tam rīdzinieki, atcerēdamies visas pārestības, ko viņiem bija nodarījuši turaidieši, kuri vēl joprojām bija pagāni, kā arī to, ka šie jo bieži bija lauzuši mieru, atsauca sev palīgā zemgaļus, lai atriebtos ienaidniekiem. Zemgaļi allaž bija naidā ar turaidiešiem un tāpēc priecājās par to un nāca, ap trīs tūkstoši vīru, ar savu vadītāju Viestardu rīdziniekiem pretī. Viņi aizgāja līdz Gaujai, sadalīja savu karaspēku un piešķīra Kaupo, karaspēka vadonim, pusi no tā, jo viņš, atgriezies no Romas, bija kļuvis ļoti uzticams un, līvu vajāts, bija atbēdzis pilsētā un dzīvoja kristiešu vidū gandrīz visu to gadu. Karaspēka otru pusi viņi virzīja uz Dabreļa daļu.

[..] Kad līvi Gaujas otrā krastā, Dabreļa pilī, redzēja paceļamies dūmus un uguni un Kaupo pili degam, viņi baidījās, ka ar viņiem un viņu pili varētu notikt kaut kas līdzīgs; viņi savāca visus pilī, uzkāpa uz aizsargsienas, sagaidīja savus ienaidniekus un, kad tie atnāca, ļoti drosmīgi tiem pretojās. Viņus iedrošināja un iedvesmoja Dabrelis, viņu vecākais, tāpat kā reiz filistieši, sacīdami: “Esiet stipri, filistieši, un cīnieties, lai jums nebūtu jākalpo ebrejiem!” Bet krustneši ar zemgaļiem uzbruka pilij augu dienu, taču ieņemt to nespēja, un daži no viņiem, kas nelielā skaitā mēģināja uzkāpt no otras puses, pameta tur, līvu nogalinātus, piecus savējos. Redzēdami, ka pils ir stipra un neieņemama, viņi atkāpās no tās un, izlaupīdami zemi, atgriezās pie savējiem; atceļā viņi ar visu karaspēku apstājās pie Rīgas un sadalīja visu atvesto kara laupījumu. Bet bīskaps pateicās Dievam un priecīgu prātu aizsūtīja zemgaļus atpakaļ uz viņu zemi".

1210.-1211. gads: "Kad pienāca tā Kunga dzimšanas svētki un ziema pieņēmās bargumā, rīdzinieku vecākie apziņoja visu Līvzemi un Letiju un visas pilis pie Daugavas un Gaujas, lai visi ierodas un ir gatavi atmaksāt igauņu pagāntautām. Un vēsts par to sasniedza Pleskavu, kurai tobrīd ar mums bija miers, un mūsējiem palīgā ieradās milzīgs pulks krievu. Un ieradās zemes vecākie Rūsiņš un Kaupo, kā arī Ninnus un Dabrelis ar citiem un virzījās rīdziniekiem un krustnešiem pa priekšu, un aiz tiem uz Metsepoli sekoja viss karaspēks. Saņēmuši ķīlniekus no līviem, kurus uzskatīja par neuzticamiem, viņi devās tālāk uz jūru un, iedami dienu un nakti pa taisno ceļu gar jūru, sasniedza pirmo novadu, kas saucas Sontagana. [..]

Un visā Līvzemē izcēlās liela sērga; cilvēki sāka slimot un mirt, un apmira tautas lielākā daļa, sākot ar Turaidu, kur pagānu līķi gulēja neapbedīti, līdz Metsepolei un tālāk uz Idumeju līdz letiem un Cēsīm; un nomira vecākie, vārdā Dabrelis un Ninnus, un daudzi citi. Arī Sakalā un Ugaunijā un pārējos Igaunijas apgabalos uzkrita lielās miršanas posts, un daudzi, kas bēgdami bija izvairījušies no zobena cirtiena, nevarēja izvairīties no rūgtās nāves sērgā".

13. gadsimta Latvijas nominālie un faktiskie valdnieki Dabreļa laikā

Atbilstoši viduslaiku politiskajām tradīcijām katrai Senlatvijas zemei bija savs faktiskais valdnieks, kas atradās vasaļattiecībās ar savu feodālo senioru. Pakļaujoties savam senioram, vasalis ieguva savu zemi, vai daļu no tās atpakaļ kā lēni. Turaidas vecākais sākotnēji bija Polockas kņaza Valdemāra vasalis, bet pēc padošanās Livonijas bīskapam Albertam viņš kļuva par Alberta vasali, pretī saņemot savu pilsnovadu kā lēni. Saskaņā ar Jersikas miera līgumu Polocka 1212. gadā atteicās no pretenzijām uz Līvzemi.