Burinieks jeb buru kuģis ir kuģis, kurš pārvietojas ar vēja palīdzību.
Okeāna "pārgājieni" ar buru kuģi var aizņemt vairākus mēnešus. Plaši izplatītas briesmas ir nokļūt bezvējā vai tikt aizpūstam no kursa stipras vētras dēļ. Spēcīga vētra var iznīcināt kuģi un visu komandu uz tā.
Buru kuģi var nest tikai noteiktu daudzumu apgādes savās tilpnēs, tāpēc tiem gari reisi jāplāno uzmanīgi, paredzot daudzas apstāšanās, lai uzņemtu provīziju un dienās pirms saldūdens iegūšanas iekārtu izgatavošanas — arī saldūdeni.
Vēsture
Vēsturiski buru kuģi bija pamata transporta līdzekļi, kurus, pirms tika izgatavota pirmā strādājošā tvaika mašīna, izmantoja, lai pārvarētu lielas distances pa ūdeni (piemēram, upēm, ezeriem, okeāniem). Tie tika izmantoti, lai pārvadātu kravu, pasažierus, pastu, piegādes utt. Mūsdienās buru kuģi ir mazāk izplatīti, bet tos vēl joprojām izmanto dažās pasaules daļās, piemēram, Indijas okeānā, kā tirdzniecības kuģus. Jaunattīstītajās valstīs mazas buru laivas vēl joprojām izmanto zvejniecībā. Ir arī daudz lielu tradicionāli tekelētu buru (tall ship) mācību kuģu, kuri nodrošina atpūtas burāšanu.
Buru kuģus lietoja arī militārām vajadzībām, īpaši buru laikmetā. Spāņu konvojiem, kuri veda atpakaļ zeltu un sudrabu no jaunatklātās Amerikas, vajadzēja aizsardzību pret pirātiem un privātiem kuģiem, kuriem kādas valsts valdība bija devusi atļauju uzbrukt un sagrābt kravu no citas valsts kuģa (privateer). Lielas jūras kaujas tika izcīnītas starp Apvienoto Karalisti, Franciju, Spāniju un Nīderlandi.
Buru kuģi 19. gadsimtā aizvietoja tvaikonis. Savukārt tvaikoņus ar tvaika mašīnu nomainīja kuģi ar tvaika turbīnu un dīzeļdzinēju. Mūsdienu kravas kuģis ir ātrāks un uzticamāks nekā buru kuģis, jo tam nav jāpaļaujas uz burām vai vēja untumiem. Tomēr buru kuģus vēl joprojām lieto daudzās pasaules daļās gan atpūtai, gan darbam.
Latvijā
19. gadsimta sešdesmitajos gados latviešiem jau bija pieredze vienmastnieku būvniecībā, ar kuriem veda lauksaimniecības preces un darvu uz Rīgu, Pēterburgu un Rēveli. Krišjānis Valdemārs vienojās ar Krievijas valdību, ka kuģu būvei no valsts mežiem kokus varēja iegādāties par zemāku cenu. Pirmo latviešu buru kuģi uzbūvēja 1857. gadā Mangaļos.
Kurzemes piekrastē burinieku būtu straujāk sāka attīstīties ap 1880. gadu. Tos būvēja gandrīz katrā ciemā, bet visvairāk ūdenī ielaida Lielirbē. 1882. gadā Miķeļtornī ūdenī ielaida turpat būvētu 67 reģistra tonnas lielu piekrastes burinieku "Grieta". 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā Kurzemē un Vidzemē kopsummā tika uzbūvēti apmēram 550 tālbraucieniem piemēroti burinieki. No 1900. gada līdz 1904. gadam burinieku būve bija savā augstākajā punktā, pēc kā tā sāka samazināties, jo kritās vedmaksas un bija grūti konkurēt ar tvaikoņiem.
Terminoloģija
Noenkurots buru kuģis
Ir daudz buru kuģu tipu, bet visiem kopīgas ir dažas pamata daļas. Katram buru kuģim ir korpuss; takelāža; vismaz viens masts, kas tur buras, kuras savukārt dzen kuģi uz priekšu. Balasts nospiež uz leju kuģa dibenu tā, lai vējš kuģi neaiznestu projām. Kādreiz pastāvēja nosacījums, ka tikai peldlīdzeklis ar trīs vai vairāk mastiem var tikt saukts par kuģi, bet viena vai divu mastu peldlīdzekļi jāsauc par laivām, bet šobrīd šim "nerakstītajam likumam" tiek pievērsta maza vērība.
Komanda, kura buro ar kuģi, tiek saukta par jūrniekiem. Viņi pēc kārtas "nes sardzi". Daži buru kuģi lieto tradicionālos kuģa zvanus, lai izziņotu laiku un regulētu sardzes sistēmu.
Buru kuģu tipi
Minot buru kuģu tipus, tiek lietots ļoti daudz nosaukumu, un daudzi no tiem laika gaitā ir mainījuši savu nozīmi.
barka — vismaz trīs masti; pirmajiem diviem taisnas buras, pēdējam — slīpas
barkentīna — trīs līdz piecu mastu burinieks: pirmajam mastam taisnas buras, pārējiem — slīpas
