| ||||||||||||||
|
Arno Allans Penziass (angļu: Arno Allan Penzias; dzimis 1933. gada 26. aprīlī, miris 2024. gada 24. janvārī) bija Vācijā dzimis ebreju izcelsmes ASV fiziķis. 1978. gada Nobela prēmijas fizikā ieguvējs par reliktstarojuma atklāšanu, kuru saņēma kopā ar Robertu Vilsonu un vienlaicīgi ar Pjotru Kapicu.[1]
Dzimis Minhenē. Nokļuva Lielbritānijā ebreju bērnu glābšanas akcijas Kindertransport rezultātā. Sešus mēnešus vēlāk Arno Penziass atkal satikās ar vecākiem un ģimene emigrēja uz ASV, kur apmetās Ņujorkā. 1946. gadā Penziass ieguva ASV pilsonību. 1962. gadā ieguva doktora grādu Kolumbijas Universitātē.
Strādāja kompānijā Bella laboratorijas. 1964. gadā, viņš kopā ar Robertu Vilsonu veica radioastronomijas uztvērēja montāžu. Viņi konstatēja, ka uztvērējs dod fona troksni. Cenzdamies to izskaidrot un novērst, sākumā viņi domāja, ka vainīgi ir pie antenas iemitinājušies baloži. Bet arī pēc antenas attīrīšanas fona troksnis nemitējās. Arī citi iespējamie iemesli neapstiprinājās.[2] Tad Penziass sazinājās ar fiziķi Robertu Diku, kurš izteica minējumu, ka tas varētu būt kosmoloģijas teorijās paredzētais fona starojums jeb reliktstarojums. Tādējādi šis atklājums apstiprināja teoriju par Lielo sprādzienu.
Apbalvojumi | ||
---|---|---|
Priekštecis: Filips Andersons Nevils Mots Džons van Vlaks |
Nobela prēmija fizikā 1978 kopā ar Pjotru Kapicu un Robertu Vilsonu |
Pēctecis: Šeldons Glešovs Abduss Salams Stīvens Veinbergs |
|
|